Kopš seniem laikiem safīrs bija viens no dārgākajiem un iecienītākajiem akmeņiem, otrajā vietā aiz dimantiem. Akmens tika uzskatīts par gudrības un spēka simbolu. Saskaņā ar leģendu, ķēniņa Zālamana zīmogs un tronis bija izgreznots ar zvaigžņu safīru. Viduslaikos safīru sauca par "bīskapa akmeni", jo visi augstie priesteri to nēsāja savos gredzenos. Safīrs kļuva slavens galvenokārt kā svarīgs karaliskās varas atribūts. Akmeni regālijās izmantoja gandrīz visi Eiropas un Anglijas monarhi. Akmens galvassegā simbolizēja spēka spēku un gudrību.
Dabā safīri nav nekas neparasts. Minerāls tiek iegūts Āfrikā, Madagaskarā, Birmā, Taizemē, Indijā, Vjetnamā, Austrālijā, Brazīlijā, Tanzānijā un arī ASV. Vienīgais izņēmums ir Antarktīda. Vecākā atradne ir Ceilonas sala, kur safīrs tiek cienīts kā nacionālais akmens. Tieši safīra atradne nosaka tā vērtību: visdārgākie un retākie zilie eksemplāri tika atvesti no Kašmiras (raktuves tika slēgtas 30. gados). Tiem ir neparasta krāsa – tīri zila ar vieglu pienaini violetu dūmaku, kas parādās, jo akmenī ir sīki dobumi, kas piepildīti ar šķidrumu. Mūsdienās lielākie krāsaino safīru ražotāji ir Šrilanka un Madagaskara.
Litoterapeiti uzskata, ka safīrs mazina bezmiegu un galvassāpes. Tā nomierinošā debesu krāsa palīdz tikt galā ar stresu. Indijā viņi uzskata, ka safīra debesu nokrāsa palīdz rast sirdsmieru, ārstē psihozes un epilepsijas lēkmes. Lai novērstu šīs slimības, ieteicams pastāvīgi valkāt zelta gredzenu ar safīru. Senatnē tika uzskatīts, ka safīrs glābj no saindēšanās. Ja minerāls mainīja krāsu, tad bļodā ir inde.
Zvaigžņotais un melnais safīrs tiek uzskatīti par visspēcīgākajiem amuletiem pret apmelošanu un ļaunu aci. Pēc tautas ticējiem, spīdoša safīra zvaigzne ir vislabākā aizsardzība pret burvestību. Tomēr rotaslietas ar tik stipru akmeni nav ieteicams valkāt visu laiku: pietiks vairākas reizes nedēļā. Senatnē sievietes, vēlēdamās piesaistīt mīļākā uzmanību, tos dzirdīja no kausiem, kas "uzlādēti" ar safīra spēku.
